Tieši tolaik, mūsu kopīgās dzīves gados, mūsu savstarpējos strīdos, šķietami nejaušās saru­nās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem neatkarīgi no manis paša ir norisinājies manā apziņā kāds ļoti svarīgs pro­cess … Atbrauc, esmu pārliecināts, ka būsi apmierināts ar mūsu nelielās laboratorijas sasniegumiem.»

Ceļā devos pēc piecām dienām, bet jau bija par vēlu: Aleksejeva laboratorija vairs neeksistēja … To es uzzi­nāju vilcienā, izlasījis Zinātņu akadēmijas paziņojumu. Nelaimes vēsts mani satrieca. To ir lasījuši visi, un visi atceras skumjos un satraucošos vārdus:

«… Pēkšņā katastrofa, kas notikusi Aleksejeva labo­ratorijā, liecina, ka daba vēl ne tuvu nav atklājusi savus

vissvarīgākos noslēpumus . . . Pie drosmīgo pētnieku sla vēnās plejādes, kuri ziedojuši savu dzīvību zinātnes labā, tagad pievienojies arī Aleksejs Aleksejevičs Aleksejevs un viņa tuvākie līdzstrādnieki . . . Turpmāk, iekām pilnīgi nebūs noskaidroti katastrofas iemesli, Zinātņu akadē mija aicina visus vakuuma problēmu pētniekus nerīkot sevišķi riskantus eksperimentus un rūpīgi saskaņot pēt­niecības darbu plānus . . . Akadēmija lūdz visus, kam bijis kāds sakars ar Alekseja Aleksejeva laboratorijas darbiem vai kas personīgi pazinuši Alekseju Aleksejevu un domā, ka varētu ko līdzēt katastrofas cēloņu noskaid­rošanā, ierasties Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiālē . . . Paturēsim gaiša piemiņā tos, kas gājuši bojā grūtajās un slavenajās vareno dabas spēku izzināšanas un apgūšanas gaitās! .. .»