Anna Sakse rakstnieces slavu ieguva un nostiprināja ar prozas darbiem, it īpaši ar romānu «Pret kalnu» un «Pasakām par ziediem». Par romāniem saņemtā atzinība aizēnojusi kādu citu viņas radošās dvēseles stūrīti, to, kurā laiku pa laikam, ar ilgiem pārtraukumiem uzziedējuši lirikas ziedi.

No 1925. līdz 1946. gadam periodikā publicēti septiņdesmit divi Annas Sakses dzejoļi. Apmēram trīs dzejoļi gadā (visvairāk 1929. gadā — piecpadsmit), turklāt daudzās un dažādās avīzēs un žurnālos, arī nelegālajā komjaunatnes izdevumā «Jaunais Komunārs» (dzejolis «Cietumnieka bērna šūpļa dziesma»). Un daudzi nevarēja zināt, ka A. Sakse publicējas ar iniciāļiem «A. S.» («Dieva sapnis», «Svešajam»), ar šifru «Dz.» («Cietumnieka bērna šūpļa dziesma»), pseidonīmiem «Zane Mežadūja» («Klaidoņa dziesma», «Nojauta», «*** Reiz cilvēks kāds..») un «Smīns» («Ziņģe par sliņķi Miņķi», «Nabaga Blaumanis jeb Notikums Blaumaņa ielā»).

Priekšstats par Annu Saksi kā dzejnieci izveidojās tikai 1964. un 1965. gadā, kad Kopotu rakstu sestā sējuma pirmajā grāmatā bija apvienoti septiņdesmit divi dzejoļi hronoloģiskā secībā un otrajā grāmatā — seši humoristiski un satīriski dzejoļi, V. Meļņa monogrāfijā «Anna Sakse dzīves un daiļrades ceļos» (sestā sējuma otrā grāmata) pilnībā nocitēts vēl 1921. gada dzejolis «Mana valstība» (no rokraksta). Pēc 1946. gada Anna Sakse dzejā izteikusies izretis, tikai tad, kad bijis kāds ļoti spilgts šķautņains pārdzīvojums. Reizēm ierosu devušas kāda dzejnieka ekstravagantas rindas, un tad tapušas parodijas.

Rakstniecei dzejošana, it īpaši jaunībā, bijusi sirdsbalss izpausme. Ikdienas sīko norišu drūzmā viņa uztver acumirkļus un izsaka savu emocionālo attieksmi pret tiem. Darba jauniete grib veidoties par harmonisku, bagātu un jaunradošu personību, bet apstākļi nav tam radīti.