Tā bija mana pirmā saskarsme ar Madagaskaras slaidpirkstaini jeb ai-ai, un es nospriedu, ka tas ir viens no neparastākajiem radījumiem, ar kādiem man bijis tas gods iepazīties. Dzīvniekam bija vajadzīga palīdzība, un mums tā bija jāsniedz. Pieļaut tik apbrīnojama un sarežģīta radījuma izmiršanu būtu tikpat neiedomājami kā sadedzināt Rembranta gleznu, Siksta kapellā ierīkot diskotēku vai nojaukt Akropoli, lai tās vietā uzbūvētu Hiltona viesnīcu. Tomēr ai-ai - šis dīvainais radījums, kas Madagaskarā tiek uzskatīts gandrīz vai par mītisku - ir uz izzušanas robežas. Viņš ir mītisks dzīvnieks ne tikai no bioloģiskā viedokļa, bet arī to malagasiešu apziņā, kuru vidū viņš dzīvo un diemžēl iznīkst.
Kad 1782. gadā šo savādo dzīvnieku pirmo reizi aprakstīja, parādījās tāds dažādu anatomisku īpašību juceklis, ka zinātnieki daudzus gadus netika gudri, kas viņš īsti ir. Dzīvnieks acīmredzami nebija parastais vai dārzu lemūrs un kādu laiku savu prāvo zobu pēc tika uzskatīts par grauzēju. Galu galā tika nolemts, ka ai-ai ir vienkārši ai-ai - viens no lemūriem, tomēr unikāls pasaules pilsonis, kas nav līdzīgs nevienam citam dzīvniekam. Viņš tika pagodināts ar savu paša dzimtu un nokristīts daiļskanīgā vārdā: Daubentonia madagascariensis.