Un tā - vēl un vēl, kamēr salas bagātīgā bioloģiskā balva vērotāju pilnīgi apstulbina. Tā ir dārgumu krātuve, un, ja vien tās noslēpumainos mežus atstātu neskartus un uzmanīgi izpētītu, tur joprojām varētu atrast jaunas, pārsteidzošas sugas. Madagaskara ir apbrīnojama brīnišķīgu, draudzīgu cilvēku apdzīvota zeme, kas tūkstošiem jūdžu garumā gurdi stiepjas zivīm un daudzkrāsainiem koraļļu rifiem pārbagātajos zilajos ūdeņos. Tās meži ir visā daudzveidībā - no bieziem tropu līdz kalnu mežiem, no sausa lapu koku vai skujkoku meža, kas ir ass kā ezis, līdz tikai sešas collas augstam pundurkoku mežam. Šajos mežos mitinās gan lemūri četrgadīga bērna augumā, gan ari tik mazi, ka var ietilpt kafijas tasē. Tajos sastopamas meža utis golfa bumbiņas lielumā un tik lieli naktstauriņi kā Reģenta [3] stila vēdekļi. Dodoties tādā ekspedīcijā kā mūsējā, ir stingri jāturas pie nospraustā mērķa, lai apkārtējie brīnumi pētnieku nenovirzītu no ceļa.
Milzīgā sala patiesībā ir miniatūrs kontinents, kura klimats mainās no mitri tropiskā austrumos līdz vēsam Vidusjūras augstienēs un cepinoši karstam dienvidos - tuksnesim līdzīgajos dzelkšņainajos mežos. Antropologiem joprojām nav izdevies atklāt mīklu, kad šo vietu pirmo reizi sākuši apdzīvot cilvēki: malagasiešiem ir taisni mati, un viņu valodā saklausāma līdzība ar malajiešu-polinēziešu izrunu.