Dons Huans un Donna Anna

Donna Anna

Es pieņēmu jūs, Don Diego; tikai

Man bail, ka mana skumju pilnā runa

Jums garlaicīga būs: man, atraitnei,

Tik zudušais ir prātā, un es jaucu

Ar smaidiem asaras kā aprīlis.

Bet ko jūs klusējat?

Dons Huans

Tik saldi klusēt

Un dziļi izjust — esmu divatā

Ar daiļo Donnu Annu. Še — ne tur,

Kur laimīgais guļ miris savā kapā, —

Es redzu jūs un ne vairs slīgstot ceļos

Pie marmorkaltā vīra.

Donna Anna

Don Diego,

Tad greizsirdīgs jūs — vīrs mans pat vēl kapā

Jūs moka?

Ne man greizsirdīgam būt.

Viņš jūsu izredzēts.

Donna Anna

Nē, māte man

Sniegt roku Don Aivaram pavēlēja,

Mēs nabagas, Dons Aivars bagāts bij.

Dons Huans

Ak, laimīgais! viņš nieka mantu kaudzi

Pie kājām lika dievietei, par to

Sev gūdams paradīzes laimi! Būtu

Es agrāk pazinis jūs — tad ar prieku

Es cieņu, bagātību, visu dotu,

It visu to par laipnu skatienu;

Man tiktos vergot jūsu svētai gribai

Un zināt visas jūsu iekāres,

Lai izpildītu tās; lai dzīve jums

Tik nemitīga burvība vien būtu.

Ak vai! — Man liktenis to nebij lēmis.

Donna Anna

Diego, nerunājiet: grēkoju,