— Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipns, ser …
Trusis pamatīgi satrūkās, smalkādas cimdi un vēdeklis izkrita no rokām, un viņš aizdrāzās tumsā, cik ātri vien jaudāja.
Alise pacēla cimdus un vēdekli un, tā kā zālē bija ļoti tveicīgi, ar vēdekli vēsinājās, nepārtraukti runādama:
— Vai! Kādi brīnumi gan šodien notiek! Vēl vakar viss ritēja kā parasti. Nez vai es pa nakti būtu pār
vērtusies? Atjaujiet, lūdzu, apdomāties: vai es biju tāda pati, kad šorīt piecēlos? Cik atceros, es, liekas, jutos mazliet savādāk. Bet, ja es vairs neesmu tā pati, tad nākošais jautājums: kas tad galu galā es esmu? Vai! Tā nu gan ir sarežģīta mīkla!
Un Alise centās atcerēties visus bērnus, kurus pazina un kuriem bija tikpat daudz gadu, cik viņai, lai pārliecinātos, vai nav pārvērtusies par kādu no viņiem.
— Ada es noteikti neesmu, — viņa sacīja, — jo Adai mati ir gari un sprogaini, bet manējie — nemaz nav sprogaini; arī Meibla es nevarētu būt, jo es zinu visu ko, bet viņa — ak! — viņa nezina gandrīz neko. Turklāt viņa ir viņa un es esmu es! Vai! Kaut kas nesaprotams! Jāpārbauda, vai es atceros visu, ko esmu mācījusies. Paskatīsimies: četrreiz pieci ir divpadsmit, un četrreiz seši ir trīspadsmit, un četrreiz septiņi ir… Vai! Tā turpinot, līdz divdesmit es netikšu! Reizrēķins vēl neko nepierāda, pamēģināsim ar ģeogrāfiju.