Tīrot klāju ar pumeku un dzēstajiem kaļķiem, viņam sāpēja mugura un piebrieda mīkstie, ļenganie muskuļi. Kad «Kitiveika» bija izmetusi enkuru un iezemiešu matroži ieniruši tīrīja kuģa zem­ūdens daļas vara apšuvumu ar kokosriekstu mizām, Penk­bērnu sūtīja šajā darbā tikpat bieži kā jebkuru citu mat­rozi.

— Paskatieties uz sevi, — teica Grīfs. — Kopš jūs esat uz kuģa, jūs esat kļuvis divreiz stiprāks. Jūs neesat dzēris ne lāsīti, neesat arī nomiris, un inde ir pilnīgi pa­zudusi no jūsu organisma. Tas viss ir no darba. Tas ir labāks par auklēm un pārvaldniekiem. Ja jums slāpst, lieciet pie mutes, lūk, šo.

Ar dažiem veikliem sava smagā naža cirtieniem Grīfs izgrieza grubuļaina kokosrieksta čaumalā trīsstūrainu cau­rumu. Vēsais, pienainais un dzirkstīgais šķidrums cau­ruma malās pārklājās putām. Noliecies Penkbērns ar lū­pām pieplaka pie dabas dotā kausa, atgāza atpakaļ galvu un palika tādā stāvoklī, līdz čaumala bija tukša. Katru dienu viņš iztukšoja daudzus kokosriekstus. Melnādainais pavārs, gadus sešdesmit vecs vīrs no Jaunhebridu salām, un viņa vienpadsmit gadus vecais palīgs no Larka salas gādāja, lai Penkbērnam neizsīktu kokosriekstu krājumi.

Penkbērns nesūrojās par smago darbu. Viņš metās dar­bam virsū, nekad nevairījās no tā un vienmēr pasteidzās izpildīt pavēles ātrāk par iezemiešu matrožiem. Un Penk­bērns patiešām varonīgi izturēja ciešanas visu to laiku, kamēr alkohols izzuda no viņa organisma.