—           Flemings ir mūsu galvenās smadzenes. Džons Flemings. Džon! — profesors laipni uzsauca pāri telpai.

Viens no jaunajiem vīriešiem pie vadības pults pagriezās un nāca šurp.

—           Hello! — viņš familiāri pasveicināja profesoru, ignorēdams Džūdiju.

—           Ja jums būtu mirklis laika, Džon! Esiet pazīstami: doktors Flemings, mis Adamsone.

Jaunais cilvēks uzmeta Džūdijai paviršu skatienu, tad uzsauca puišiem pie vadības pults:

—    Nogrieziet to zvērīgo troksni!

—    Kas tas ir? — jautāja Džūdija.

Atmosfēras sprakšķi noklusa par vāju

šņākoņu. Jaunais cilvēks paraustīja plecus.

—           Galvenokārt starpzvaigžņu telpas trok­šņi. Visums ir pilns ar elektriski uzlādētu matēriju. Līdz mums atnāk šo lādiņu elektro­magnētiskais starojums, kas tiek uztverts kā troksnis.

—    Tā sakot, Visuma muzikālais fons, — piebilda Reinharts.

—    Nevajag tā, profesor! — jaunais cil­vēks sacīja ar tādu kā draudzīgu nicinā­jumu. — Pataupiet to Džeko ziņojumiem presei,

—    Džeko šeit neatgriezīsies.

Flemings šķita mazliet pārsteigts, un Džū­dija sarauca pieri, it kā nesaprazdama, par ko ir runa.

—    Kas neatgriezīsies? — viņa jautāja pro­fesoram.

—    Džeksons, jūsu priekštecis. — Rein­harts pagriezās pret Flemingu. — Mis Adam- sone ir jaunā preses pilnvarotā pie mums.

Flemings vienaldzīgi paskatījās uz Džū- diju.