Bet vienlaikus šāda notikumu attīstība apliecina Kraitona varoņa Džeremija Stouna pilsoniskās nostājas slidenumu. Par Stounu, Nobeļa prēmijas laureātu, Stenforda universitātes bakterioloģijas profesoru, lasām: «Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu palaikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.» No tā, kādu mēs viņu redzam tālāk, drīzāk gan var secināt, ka tā ir tikai mimikrija, ārējā līdzība, gluži tāpat kā vēstulē prezidentam tiek kopēts pazīstamās Einštejna vēstules stils. Mimikrija, kas ceļ viņa ideju svaru lēmēju acīs, nodrošina prāvus līdzekļus eksperimentu veikšanai un iz- virzīšanos politiskajā arēnā. Šāda neizvēlība līdzekļos padara Stounu par traģiskā notikuma līdzvaininieku: viņa ideju, ka nepieciešams aizsargāties pret varbūtējām ārpus- zemes infekcijas briesmām, realizē . .. pavadonī «Smel- tnis».
Kraitons mīl zinātni, un Stouna izjūtas viņam nav svešas, taču viņš nepavisam nelolo Rietumu inteliģences aprindās plaši izplatītās scientistiskās ilūzijas, ka zinātne pastāv neatkarīgi no sabiedriski politiskās cīņas, ka zinātnieks drīkst nedomāt par to, kā tiek izmantoti viņa darba augļi. Par moto savai grāmatai Kraitons licis Džeremija Stouna vārdus: «Cilvēka prāta vērtība no sugas saglabāšanas viedokļa līdz šim vēl nav apmierinoši pierādīta.» 1969.