Spēcīga vēja brāzma atsitās pret ministrijas ēku. Moderno logu metāla rāmji izturēja vēja brāzmu neiedžinkstēdamies. Vējš, tikpat pēkšņi kā uzradies, atkal pazuda. Kaut kur uz ielas šķindēja stikli.

—    Tagad galvenais ir ātra rīcība, — ministrs teica.

Visu atlikušo dienas daļu Osborns un Nīlsons noņēmās ar darba organizāciju. Daudz laika prasīja sakaru nodibināšana un darbinieku instruēšana.

I lika ziņas bija paredzēts saņemt no Breknelas meteoroloģiskā biroja. Ar to bija jānodibina radiosakari, jo uz citiem sazināšanās līdzekļiem vairs nevarēja paļauties.

Nakts vēl nebija pienākusi, kad sākās jauna vētra. Pēc visām pazīmēm varēja spriest, ka tā būs daudz ļaunāka nekā iepriekšējā naktī. Osborns vairs pat necerēja šonakt nokļūt mājās.

Nīlsons devās uz savu viesnīcu pusdienās, un Os­borns palika viens. Šo laiku viņš izlietoja, lai mazliet .itjēgtos un pārdomātu. Tas, ka visas nācijas, gan lielās, gan mazās, centās sadarboties, iedrosmināja un uzmundrināja. Garajā valstu sarakstā, kuras bija ga­tavas sniegt savu ieguldījumu glābšanas operācijās, tikai viena pati sīka vietiņa palika tukša. Tā bija Azarana. Un Osbornam šķita dīvaini, ka, lai gan pasaulei draudēja baismīga stihiska nelaime, Azarana tik konsekventi izolējās no visas pārējās pasaules un tik stingri slēpa savu iekšpolitiku.

Viņš paņēma tālruņa klausuli un lūdza savieno­jumu ar Ārlietu ministrijas Vidējo Austrumu noda­ļas dežurējošo sakaru virsnieku.