— Un šeit?
— Lielais Miglājs Andromēdā. Mēs to saucam par M-31, gluži kā kādu mototrasi.
— Vai tas atrodas Andromēdas zvaigznājā?
— Nē. Tas ir daudz daudz tālāk. Tā ir vesela galaktika pati par sevi. Neizklausās vienkārši, vai ne?
Džūdija palūkojās uz balto zvaigžņu spirāli un pamāja.
— Un jūs uztverat signālus no tā?
— Šņākoņu. Tādu, kādu jūs dzirdējāt.
Sienmalē stāvēja liels sfērisks pleksistikla
veidojums ar mazu, tumšu lodīti centrā un citām baltām lodītēm, kas bija izvietotas ap to kā elektroni atoma modelī.
— Džeko debesu ķermeņi! — Profesors iesmējās. — Jeb Džeko dullība, kā šeit saka. Te parādīti ķermeņi, kas ievadīti orbītā ap Zemi. Baltās lodītes apzīmē pavadoņus, ballistiskās raķetes un tā tālāk. Visādus dzelzs gabalus. Un tā vidū ir Zeme.
Profesors savā elegantajā manierē atmeta ar roku.
— Manuprāt, tā ir tikai spēļu lietiņa.
Džeko domāja, ka tas varētu interesēt mūsu ciemiņus no valdības aprindām. Mums, protams, ir jāseko visam, kas notiek Zemes tuvumā, bet šādu mašīnu būvēt gan nebija vērts. Tomēr kara resors to prasa, un mēs nedabūjam nepieciešamos līdzekļus, ja netiekam klāt pie aizsardzības budžeta. — Rein- harts runāja tādā tonī, it kā būtu izdarījis palaidnību un pats par to priecātos. Ar vieglu manikirētās rokas žestu viņš norādīja uz telpu un milzīgo konstrukciju ārpusē. — Tas izmaksāja divdesmit piecus miljonus vai pat vairāk.
— Tātad tam ir militāra nozīme?
•— Jā gan. Taču saimnieks te esmu es, pareizāk sakot, Zinātnes ministrija, nevis jūsu ministrija.
— Tagad es esmu jūsu štatos.
— Ne pēc mana lūguma. — Profesors kļuva ļoti rezervēts. Pat pirmīt uz Fleminga rupjību viņš nebija tā reaģējis, taču Flemings galu galā bija viens no pašu ļaudīm.