— Tas ir mans ciemats, — viņš teica, — vai, pareizāk, ciemats, kurā esmu uzcēlis savu māju. Cilvēki šeit dzīvojuši jau pirms jūsu Kristus dzimšanas. Paskatieties!
Flemings paraudzījās norādītajā virzienā. Klinšu sienā vēl bija redzamas milzīgu bareljefu atliekas — gan stilizēti dzīvnieki, gan bārdaini karavīri ciešā ierindā. Neviens no attēliem vairs nebija gluži nebojāts, tos visus šķērsoja dziļas plaisas klintī.
— Bareljefi saglabājušies no seno persiešu laikiem, — Abu paskaidroja. — Pirms daudziem gadiem tos pētīja angļu arheologi, vēlāk arī amerikāņi. Viņus gan visvairāk interesēja templis, to jūs ieraudzīsiet tūlīt aiz nākamā pagrieziena.
No tempļa bija atlikušas tikai drupas un dažas kolonnas, kas slējās augšup no gruvešu kaudzes. Abu stāstīja, ka kolonnas esot romiešu celtas, bet nogāzē saglabājušās vairāku citu seno civilizāciju paliekas — gan asīriešu, gan persiešu. Atrastas arī dažas seno ēģiptiešu plāksnes.
— Kā jūs zināt, Azarana bijusi pakļauta daudzām un dažādām impērijām un tikai tagad beidzot atguvusi neatkarību.
Abu nobrauca no ceļa uz kādas takas, kuru gan lielākoties laikam lietoja tikai ēzeļi. Pie nelielas mājiņas viņus sagaidīja Abu sieva — jauna, glīta, gandrīz vēl meitene. Lai gan viņa valkāja arābietes tērpu, seja nebija aizklāta.
Kad Abu iepazīstināja Flemingu ar sievu, viņa gan kautrīgi nolaida acis, tomēr sirsnīgi sasveicinājās nevainojamā angļu valodā.
— Lemka mācījās Kairas universitātē kā viena no pirmajām studentēm meitenēm, kuras apmācīja pēc pulkveža Nasera jaunā plāna, — Abu lepni paskaidroja.
— Jūs esat sakarsis, un laukā tik šausmīgs vējš,— Lemka teica Flemingam. — Nāciet, lūdzu, iekšā, tur būs vēsāk.
Paskatījusies uz automašīnu, Abu sieva ieraudzīja sargkareivi.
— Kāpēc jums līdzi atbraucis kareivis? — Vina satvēra vīra roku. — Vai tu esi apcietināts?