—     Doktor Fleming, — viņš beidzot spēja pateikt, — pulkvedis Saļims ir miris.

Flemings tikai pamāja ar galvu, it kā nemaz ne­būtu pārsteigts.

—    Un kas noticis ar viņa rokaspuišiem armijā?

Abu aplaizīja apkaltušās lūpas.

—    Nezinu. Es neko vairs nesaprotu. Sargkareivji ir projām, palikuši vairs tikai «Intel» darbinieki un apsardze, bet tagad viņi visi ir apbruņoti. Neko vairs nesaprotu.

Flemings piecēlās un paskatījās laukā pa dur­vīm.

—    Es jums pateikšu, kas noticis. Varu savās rokās sagrābusi Gambula un vai nu likusi nogalināt Sa­ļimu, vai arī pati novākusi viņu no ceļa. Viņa spētu slepkavot ari tad, ja skaitļotājs nepavēlētu to darīt. Viņi paredzējuši visus iespējamos gadījumus, un, ja jau Saļima apvērsums nav izdevies, tad tā bijis paredzēts jau pašā sākumā.

Jauna vētras brāzma aizdrāzās pār ciematu. Fle­mings nodūra galvu, jo acīs iesitās smiltis. Viņš pa­griezās un aizcirta durvis.

—    Šī dāma prezidentu pārvērtis par savu mario­neti. Viņa raustīs aukliņas, un prezidents lēkās, kā vien viņai patiks. Drīz vien mēs visi kļūsim par viņas marionetēm.

Poneja lēnām pabeidza dzert kafiju.

—    Džon, tas ir ļoti dīvaini, — viņa domīgi teica.

—    Dīvaini? Kas gan tur dīvains? Gambula dara tikai to, ko pavēl skaitļotājs. Tas viss ir tikai daļa no programmas.

Doneja nepacietīgi papurināja galvu.

—    Es nemaz nedomāju politisko stāvokli. Es ru­nāju par vēju. Parasti, vismaz šai gadalaikā, te ne­kad nav tik stipra vēja.

—    Tiešām? — izklaidīgi noteica Flemings, domā­jot pavisam ko citu. — Šis vējš man atgādina Tor- nesu ar visiem tās jaukumiem. Kad mēs ar Andrē slēpāmies salā, laiks bija gluži tikpat ellišķīgs.