Laboratorijā Doneja viena pati darbojās ap savām mēģenēm, injicējot antibaktēriju. Daudzie haotiski izsvaidītie aparāti uz visiem galdiem, kādus vien Doneja bija sadabūjusi, dīvainā kārtā nomierināja pēc drausmīgās postažas tur, laukā.
— Profesore Doneja, ceru, ka vētra jums nav nodarījusi nekā ļauna, — Kaufmanis teica, starojoši pasmaidīdams.
— Nē, — viņa īsi atbildēja.
— Atnācu jums paziņot, — Kaufmanis turpināja,
— ka Frāulein Gambula ir mirusi.
Donejas izbrīns Kaufmani iepriecināja.
— Gambula aizgāja bojā vētrā. Es- tagad esmu galvenais «Intel» pārstāvis Azaranā un lūdzu jūs palīdzēt man. Kā ir ar tām jūsu antibaktērijām, vai manāmi jau kādi rezultāti?
— Pašlaik tā izskatās, vismaz vietējā piekrastē.
— Wunderbar! — Kaufmanis iesaucās. — Visur citur laika apstākļi kļūs vēl ļaunāki, ja mēs viņiem nepalīdzēsim.
— Tas jādara pēc iespējas ātrāk.
— Tā jau es domāju, — Kaufmanis klusāk teica.
— Ziniet, profesore, Frāulein Gambula gatavojās nogaidīt, kamēr pasaule būs ar mieru pieņemt viņas noteikumus, gluži neiedomājamus noteikumus. Viņa, protams, vairs nebija pie pilna prāta. Vai jūs zināt.
ka viņa pati nogalināja Saļimu, pati savām rokām nošāva viņu? Gambula bija kā nelabā apsēsta. Viņa būtu gaidījusi pārāk ilgi. Tad mēs visi būtu aizgājuši bojā.
Doneja salti paskatījās uz Kaufmani.
— Mēs vēl aizvien varam aiziet bojā.
Kaufmanis nervozi aplaizīja lūpas un, noņēmis
acenes, atkal un atkal spodrināja to stiklus.
— Londona pa radio noraidīja lūgumu pēc palīdzības. Tikko būs atjaunoti telefona sakari, es sazināšos ar Londonu un paziņošu, ka mēs esam gatavi palīdzēt, un aizsūtīšu viņiem jūsu ziņojumu par antibaktēriju. Profesors Nīlsons aizvedīs to ar pirmo lidmašīnu, kas dosies uz Londonu.