Un no tā laika piekodināja mums nekad neticēt velnam. «Ir nedomājiet!» viņš mums bieži sacīja, «viss, ko kunga Kristus ienaidnieks saka, visu samelo, suņa dēls! Viņam taisnības nav ne par kapeiku!» Un ja vecajam vīram gadījās dzirdēt, ka kādā vietā nav mierīgi: «Nu, bērni, pārmetīsim krustu!» viņš mums uzsauca, «tā viņam, tā viņam! labi krietni!» un sāk mest krustus. Bet to nolādēto vietu, kur nevarēja padejot, lika iežogot zedeņiem, lika tur mest visu, kas bija nederīgs, visas nezāles un mēslus, ko izmēza no dārzāju lauka. Redziet, kā nešķīstais māna cilvēku! Pazīstu ļoti labi to zemi: vēlāk tēvs to iznomāja kaimiņu kazakiem dārzāju laukam. Zeme varena un raža arvien bija lieliska; bet apburtajā vietā nebija nekad nekas labs. Iesēj kā nākas, bet uzdīgst kaut kas tāds, ko ne pazīt nevar: arbūzs — ne arbūzs, ķirbis — ne ķirbis, gurķis — ne gurķis .. . velns zina, kas!