Novinnējis vista spēlē kādas divdesmit ginejas, Fi­leass Fogs pulksten septiņos un divdesmit piecās minū­tēs šķīrās no saviem cienījamiem kolēģiem un pameta Reformatoru klubu. Bez desmit minūtēm astoņos viņš atvēra sava nama durvis un iegāja dzīvoklī.

Pamatīgi izstudējis savu programu, Āķis bija gluži pārsteigts, redzēdams, ka kungs grēko pret saviem prin­cipiem un pavisam neparastā laikā pārnāk mājās. Pēc noteikuma viņam vajadzēja atgriezties taisni divpa­dsmitos.

Fileass Fogs iegāja savā istabā, tad sauca:

— Āķi!

Āķis neatbildēja. Šis sauciens nevarēja būt viņam domāts. Tagad nebij īstais laiks.

—   Āķi! — Fileass Fogs atkārtoja, balsi nepaaugsti- n-ādams.

Āķis ienāca.

— Es jūs saucu jau otro reizi, — misters Fogs pie­zīmēja.

—   Bet vēl taču nav divpadsmit, — Āķis atbildēja, pulksteni rokā turēdams.

—   To es zinu, — Fileass Fogs atteica, — un tāpēc jums nekā nepārmetu. Pēc desmit minūtēm mēs izbrauk­sim uz Duvru un Kalē.

Francūža apaļā seja tā kā saviebās. Laikam viņš nebij lāgā sadzirdējis.

—  Vai misters pārceļas uz citurieni? — viņš vaicāja.

—   Jā, — Fileass Fogs atbildēja. — Mēs dodamies ceļojumā ap zemeslodi.

Āķis, izbrīnā gandrīz vai apstulbis, stāvēja ar vaļēju muti, sarauktiem plakstiem un uzacīm, paplestām ro­kām, sagumušu augumu, pauzdams tādu izbrīnu, kas jau šķita kā stulbums.