Pilns šāds cikls atbilst gadam, tāpēc zīmju pirmrakstā ne tikai balti vien, gadu un pasauli apzīmējuši ar kopēju, ideogrāfisku koka atveidu. Liepa latviešu mitoloģisko uzskatu pašos pamatos saistās ar visu sievišķo, ar visa dzīvā vairošanu un uzturēšanu virs zemes. Pasaule ir virszeme, kur dzīvo cilvēks. Koks ir pasaules zīme, no kā radies mītiskais Pasaules koks, kas pirmraksta zīmju tulkojumos skaidrots arī kā Dzīvības, Cilvēka vai Mātes koks. Šie jedzieni pilnībā varēja būt attiecināti uz liepu, īpaši tajos senās pasaules areālos, kur galvenā vērība tika veltīta (virs)zemes mitoloģijai. Seno baltu savas pasaules izdalīšana no mitoloģiskās pirmatnības un izkārtošana cilvēku dzīvošanai notika pēc horizontālā Pasaules (sauksim to tā) koka interpretējuma. Šim kokam nosacīti galotne sniedzas debesīs pasaules viena malā, bet saknes savukārt tikpat nosacīti zarojās zemē pasaules otrā malā. Tātad, varens koks, kas tika uzskatīts par liepu, seno liepēniešu sapratnē varēja augt ar galotni līdz debesīm. Tagadējās Liepas apkārtne vēsturiski saistīta ar mitoloģisko pasaules koku, un šis fakts ļaužu atmiņā pamazām pārtapis teikā. Pieminētā zviedru "Lindenkoke" gan 1638.gada Vidzemes Arklu revīzijas dokumentos un kartēs uzradās kā "Linden hofi". kas latviešu zemnieka izrunā un sapratne pietuvināts tam pašam Pasaules kokam, iedomātam par liepu. Zviedri savā revīzijā fiksēja agrāku laiku nosaukumus.