Vispirms virs dzeloņplūmēm un viršiem pamanīju melnējām neskaidru kupolveida masu, ko tumsā varēja tik tikko saskatīt. Kad mēness uz mirkli nometa mākoņplīvuru, redzēju skaidri pazibam izliektu metāla korpusu. Atzīstos, man kļuva baigi. No Manjū klajuma līdz tuvākajam ceļam, ejot taisnā virzienā cauri mežam, krietns pusstundas gājiens un, kopš miris vecais vientuļnieks, kura vārdā šī vieta nosaukta, te mēnešiem ilgi nav sastopama neviena dzīva būtne. Piesardzīgi devos uz priekšu un, paslēpies aiz kāda kastaņkoka biezokņa malā, sāku pētīt klajumu. Tur nemanīju ne mazākās kustības, ne niecīgākā gaismas stariņa. Meža tumšajā fonā kā melns plankums iezīmējās vienīgi šī milzīgā, nenoteiktā masa.
Vējš pēkšņi norima. Klusumā, ko retumis iztraucēja tāli, tikko jaušami sausu zaru brīkšķi — tur droši , vien pa taciņu lavījās meža cūka —, saklausīju vārgas stenas, kas vairāk atgādināja cilvēka vaidus nekā dzīvnieka kunkstus.
Manī pamodās ārsts. Pats vēl lāga neat- tapies pēc kritiena, es nolēmu vispirms doties palīgā vaidošajai būtnei. Sameklējis un ieslēdzis kabatas lukturīti, vērsu staru kūlīti tieši uz priekšu. Gaismu atstaroja milzīga diska metāla apvalks. Drebošu sirdi tuvojos savādajam milzenim. Žēlie kunksti, šķiet, skanēja pretējā pusē. Pinoties viršos, uzdu- roties dzelkšņainajiem krūmiem, uz katra soja klūpot un lādoties, pats vēl lāga neturēdamies kājās, apgāju apkārt noslēpumainajam diskam un pēkšņi, iekvēlojies nepārvaramā ziņkārē, aizmirsu bailes.