— Man ļoti žēl, ticiet man. Bet Zeme tagad lielākoties atrodas divu pretēju nometņu varā, kuras uzskata, ka ikviens nepazīstams lidaparāts pieder ienaidniekam. Bet kur jums uzbruka? Austrumos vai rietumos no šejienes?
— Rietumos no šejienes. Vai patiesi jūs uz šīs planētas vēl dzīvojat savstarpēju karu periodā?
— Diemžēl, jā. Pirms nedaudz gadiem karš aptvēra gandrīz visu mūsu zemeslodi.
Slaidais «cilvēks» pie galda pateica dažus vārdus. Suiliks domās tos man pārtulkoja:
— Aizlidot no šejienes mēs varēsim tikai pēc pāris dienām. Tagad jūs varat iet un pavēstīt savas planētas iedzīvotājiem, ka mēa esam miermīlīgi, kaut gan aizstāvēšanās līdzekļu mums netrūkst.
— Nudien, laiks doties mājās, — es atteicu. — Manuprāt, šajā apvidū jums briesmas nedraud. Sai gadalaikā cilvēki te nav sastopami. Un tomēr, lai izvairītos no nejaušiem incidentiem, nevienam par jums nestāstīšu. Ja atļausit, novakarē ieradīšos vēlreiz jūs apraudzīt.
Klupdams krizdams devos prom lietū. Kājas stiga meža dūkstīs, sejā sitās salijušie zari, bet es tik gāju un domāju par šo neticamo piedzīvojumu. Taču lēmums jau bija nobriedis. Tiklīdz satumsīs, es atgriezīšos šurp.
Uzmeklējis savu mašīnu, aizbraucu līdi ciematam. Ieraugot mani, vecā auklīte skaļi iekliedzās: galvā man rēgojās dziļa rēta,matos — tumšas, sarecējušas asinis. Sastāstīji viņai visādas blēņas par nelaimes gadījumi medībās, iztīrīju rētu, nomazgājos, pārģēr bos un ar apskaužamu ēstgribu sēdos pie brokastgalda. Diena likās neciešami gara bet, tiklīdz metās krēsla, sāku gatavoties ceļam. Tomēr izbraucu pilnīgā tumsā, izvēlēdamies klusus aplinku ceļus.