es tomēr atzīšos, ka manas pretenzijas sniedzas tālāk. Varbūt es maldos, tomēr uzskatu, ka esmu rakst­nieks, kurš par savas daiļrades materiālu izvēlējies vienkārši zinātnes sasniegumu epopeju. Mani iedvesmo atklā­jums, bet vēl vairāk pats atklājējs kā cilvēks, viņa darbs, viņa sūrā piepūle un dramatiskās grūtības ceļā uz patie­sību, viņa panākumi, par kuriem bieži vien vajadzēja sa­maksāt ar savu veselību un pat dzīvību.

Vai varētu būt vēl kaut kas aizraujošāks nekā kluso pētnieku, ģeniālo un cildeno entuziastu vai nesavtīgo, pēc zināšanām alkstošo klaiņotāju garā virtene, kuri, par spīti visam, sagrāvuši aizspriedumu pēc aizsprieduma un iene­susi aizvien vairāk gaismas mūsu tumšajos prātos? Stāsts par viņu mocekļu gaitām un triumfu ir visbrīnišķīgākā literārā tēma. Visās tajās baismās, kuras vēsture mums nav aiztaupījusi un neaiztaupīs, viņi patiesībā ir vienīgais apstiprinājums un attaisnojums mūsu dzīvei šajā bēdu ielejā. Pārfrāzējot Stendālu, gribētos sacīt, ka cilvēce bez zināšanām būtu akla kā vētras varā pamests kuģis bez balasta.

Ja es rakstu par senatnes kultūru likteņiem, es to allaž daru, meklēdams tieši šo dzīves apstiprinājumu, šo cilvēka progresa vērtīgo pavedienu, kurš izvijas cauri karu, nežē­lības un tumsonības laika griežiem. Es meklēju cilvēku, kurš, pūlēdamies saraut pirmatnējo instinktu un māņticī­bas valgus, tomēr gāja pretim gaišākiem dzīves apvār­šņiem. Viņa moku pilnā ceļa izsekojums cauri laikmetiem un gadsimtiem — tas ir īstais manu grāmatu temats.