Kad māti apstāvēja, bija maijs, ķirši un akācijas cieši aizsedza smailos logus. Svētais tēvs Aleksandrs, aiz žēluma un apjukuma stostīdamies, mirdzēja un laistījās zeltaino uguņu gaismā, un diakons ar zilganu seju un kaklu, vienā zeltā līdz pat šuvēs čīkstošo zābaku purngaliem, drūmi dimdināja baznīcas piedošanas vārdus mātei, kas atstājusi savus bērnus.
Aleksejs, Jeļena, Tālbergs, Turbinu mājā uzaugusi Aņuta un nāves apstulbinātais Nikolka ar matu ērkuli, kas nokārās pār labo uzaci, stāvēja pie vecā ņobrūnē- jušā svētnieka Nikolas kājām. Nikolkas gaišzilās acis abpus garam putna degunam raudzījās apjukušas un satriektas. Retumis viņš pacēla tās un mirkšķināja, vērdamies uz svētbilžu sienu, uz pustumsā tīto altāra velvi, kur augšā mita skumīgais un noslēpumainais večuks — dievs. Par ko tāda pārestība? Tāda netaisnība? Kādēļ vajadzēja atņemt bērniem māti, kad visi bija pārradu- šies mājās un kļuva vieglāk?
Dievs, kas lidinājās melnajās, ieplaisājušās debesīs, neatbildēja, bet Nikolka pats vēl nezināja, ka itin viss arvien notiek tā, kā tam jānotiek un kā ir labāk.
Apstāvēšana beidzās, visi izgāja uz baznīcas lieveņa skanīgajām plātnēm un pavadīja māti cauri visai milzīgajai pilsētai uz kapsētu, kur zem melna marmora krusta jau sen atdusējās tēvs. Un māti apraka. Ek … ek…