—   Ak kungs, nu kas tur īsti var būt? Pie Traktiera taču nevar atrasties Petļura?

—    Ta velns viņu zina! Tici vai ne, no rīta gandrīz vai zaudējām prātu. Mēs taču nostājāmies pusnaktī, gaidām maiņu … Nejūtam ne roku, ne kāju. Maiņas nav. Ugunskurus sakurt, protams, nevaram, sādža divu verstu attālumā, līdz Traktierim versts. Nakti rādās: klajumā kaut kas kustas. Liekas — lien… Nu, es do­māju, ko iesāksim… Ko gan? Piesvied šauteni pie pleca, domā — šaut vai nešaut? Kārdinājums liels. Stā­vējām, sakaucāmies kā vilki. Uzkliedz — kāds ķēdē atsaucas. Beidzot ierakos sniegā, izkašņāju ar laidi sev kapu, iesēdos un pūlos neaizmigt: aizmigsi — beigas. Un uz rīta pusi vairs nejaudāju, jūtu — sāku snaust. Zini, kas mani paglāba? Ložmetēji. Gaismai austot,

dzirdu, verstu trīs attālumā sāk bērt. Un, vai zini, ne­gribas celties. Nu, bet tad sāka zvetēt lielgabals. Uz- traušos, katra kāja liekas pudu smaga, un domāju: «Smalki, Petļura klāt.» Savirzījāmies drusku ciešāk kopā, sakliedzāmies. Nolēmām tā: ja kaut kas notiks, saspiedīsimies barā, atšaudīsimies un atkāpsimies uz pilsētu. Ja apšaus — apšaus. Būsim vismaz kopā. Un iedomājies — viss apklusa. No rīta sākām pa trim skriet uz Traktieri sildīties. Zini, kad ieradās maiņa? Šodien pulksten divos dienā. Kādi divsimt junkuri no pirmās vienības. Un, saproti, lieliskā ietērpā — velte­ņos, papahās un ar ložmetēju komandu. Viņus atveda pulkvedis Naijs-Turss.

—    A! Mūsējais, mūsējais! — Nikolka iesaucās.

—    Pag, vai viņš nav Belgradas huzārs? — iejautā­jās Turbins.

—    Jā, jā, huzārs … Saproti, šie skatās uz mums un šausminās: «Sak, mēs domājām, jūsu te kādas divas rotas un ar ložmetējiem; kā tad jūs te stāvējāt?»