Tūdaļ atkal sāka skanēt mežonīgi sērie kaucieni — cauri tumsai un aukstumam tie sasaucās un atsaucās cits citam. Sarunas pārtrūka. Dienas gaisma uzausa pulksten deviņos. Pusdienlaikā de­besis dienvidu pamalē ieblāzmojās silti rožainas, iezīmējot robežu, kur zemeslodes izliekums bija novilcis barjeru starp pusdienlaika sauli un ziemeļu novadiem. Taču rožai­nais tvīkums drīz vien izbālēja. Palika vienīgi pelēcīga dienas gaisma, kas noturējās līdz pulksten trim, tad iz­dzisa arī tā, un pār vientulīgo, kluso zemi noslīga ark­tiskas nakts melnā katafalka sega.

Tumsai uznākot, kaucieni gan no labās, gan kreisās puses, gan aizmugurē atkal ieskanējās tuvāk — tik tuvu, ka ne vienreiz vien vilcējsuņi pēkšņās izbailēs sāka mežo­nīgi lēkāt un raustīties.

Pēc viena šāda panikas radīta jucekļa, kad abi vīri at­kal bija iedabūjuši suņus streņģēs, Bills teica:

—   Kaut jel viņi būtu uzdūrušies kādam citam medīju­mam un atstājušies no mumsl

—  Viņi šausmīgi krīt uz nerviem, — Henrijs no visas sirds piekrita.

Vairāk viņi neko nerunāja, līdz kamēr tika ierīkota ap­metne.

Henrijs patlaban noliecies meta ledus gabaliņus burbu­ļojošā pupu grāpītī, kad viņu iztraucēja sitiena blākšķis, Billa iebļāviens un spalgs, sirdīgs sāpju rēciens suņu barā.