— Sasodīta ķibele, Henrij, ka mums trūkst patronu.
Bills bija izkūpinājis pīpi un nu palīdzēja biedram no
kažokādām un segām saklāt guļvietu uz egļu zariem, ko jau pirms vakariņām bija salicis sniegā. Henrijs kaut ko noņurdēja un sāka saitēt vaļā mokasīnus.
— Kā tu teici, cik patronu tev ir atlicis? — viņš noprasīja.
— Trīs, — Bills atbildēja. — Kaut jel bijis trīs simti! Tad es tiem nolādētajiem sadotu sutu!
Viņš nikni pakratīja dūri pret gailošajām acīm un rūpīgi nostatīja mokasīnus pret uguni.
— Un kaut jel tā sprēgoņa pielaistos! — viņš turpināja. — Nu jau otro nedēļu pieturas piecdesmit grādu zem nulles.[1] Ek, Henrij, kaut jel es nekad nebūtu uzsācis šo ceļojumu! Man tas nepagalam neiet pie dūšas. Visu laiku tāda nelādzīga jušana. Un, ja nu reiz esmu sācis izteikt vēlēšanās, — ak, kaut jel šis brauciens jau būtu galā un pabeigts un mēs abi patlaban sēdētu Makgarija fortā pie pavarda un spēlētu kribidžu, — rau, tā man kārotos.
Henrijs noņurdējās un ierušinājās guļvietā. Viņš jau laidās snaudā, kad biedra balss viņu atkal iztraucēja.
— Paklau, Henrij, tas svešais, kas bija ielīdis un dabūja zivi, — kāpēc suņi neklupa šim virsū? Re, tas man dara raizes.
— Tu vispār sāc par daudz raizēties, Bili, — skanēja miegaina atbilde. — Agrāk tu tāds nebiji. Bet tagad turi muti un guli nost, gan jau rītā atkal būsi uz pekām. Tev vienkārši vēders sabojājies, tāpēc tevi māc raizes.