Bet reiz es manīju, ka, paceldams platmali, viņš paceļ arī pie tās piestiprinātu sidraba plāksni, kas kalpoja paura kaula vietā, un, paceļot to, kā viegls mākonītis gaisā uzvirmoja visu baudīto stipro dzērienu tvaiks. Noslēpums bija gluži negaidot atklāts. Es to pateicu pāris labiem draugiem, un, tā kā tas notika tieši vakarā, tad uzņēmos pierādīt sava apgalvojuma pareizību ar kādu mēģinājumu. Es nostājos ar savu pīpi ģenerālim aizmugurē un tobrīd, kad viņš pacēla cepuri, aizdedzināju ar papīra gabaliņu garaiņus, kas pacēlās gaisā; acīm pavērās tiklab neparasts, kā arī valdzinošs skats. Biju vienā mirklī augšup virmojošos tvaikus virs mūsu varoņa galvas pārvērtis uguns stabā, un tie tvaiki, kas vēl bija aizķērušies gar cepures malām, liecās spožu, zilu liesmu krāšņā oreolā — tik žilbinošā, kāds nebija nekad apmirdzējis pat visizcilāko svēto galvas. Mans eksperiments nevarēja palikt ģenerālim apslēpts, taču par to viņš ne drusku nedusmojās, gluži otrādi, viņš atļāva vēl vienu otru reizi atkārtot eksperimentu, kas viņam piešķīra varen cildenu izskatu.
Mednieku stāsti
Es nekavēšos lieki pie daža laba jautra notikuma, kas atgadījās tamlīdzīgos apstākļos, jo esmu nodomājis apstāties vēl pie dažādiem mednieku stāstiem, kas man liekas neparastāki un saistošāki.