Jūs, protams, varat iedomāties, mani kungi, ka es allaž mīļu prātu uzturējos tādu krietnu draugu sabiedrībā, kas prata pienācīgi novērtēt plašo, neierobežoto meža klajumu priekšrocības. Tiklab šāda veida izklai­dēšanās dažādība, kā arī nepieredzētā laime, kas mani nepameta, lai arī ko uzsāku, vēl šobaltdien visu toreiz notikušo pārvērš vispatīkamākās atmiņās.

Kādu rītu ieraudzīju pa savas guļamistabas logu, ka lielais dīķis, kas atradās netālu, ir no vienas vietas kā nosēts ar meža pīlēm. Paķēris no kakta savu bisi, pa kaklu pa galvu metos pa kāpnēm lejā, turklāt tik strauji, ka ieskrēju ar pieri stenderē. Dzirksteles pašķīda gar acīm, bet tas mani neaizkavēja ne uz brīdi.

Drīz vien atrados šāviena attālumā, bet, tiklīdz piemetu bisi pie pleca, tā ar sašutumu pamanīju — nupat notikušajā spējā triecienā no bises laktiņas nokritis krams. Ko lai dara? Laiku zaudēt nedrīkstēja. Par laimi, man iekrita prātā, kas nupat bija gadījies ar manām acīm. Tātad es uzvilku gaili, notēmēju uz meža pīlēm un iezvēlu sev ar dūri pa aci. Spējā belzienā man atkal izsprāga pietiekami daudz dzirksteļu — atskanēja šāviens, un es biju trāpījis pieciem pāriem pīļu — četriem brūnkaklu un vienam lauču pārim.

Īsti vīrišķīgai rīcībai allaž par pamatu ir attapība. Ja tā ne vienreiz vien līdzējusi laimīgi tikt galā ar grūtībām karavīriem un jūrniekiem, tad jāsaka, arī medniekiem tai jāpateicas tikpat bieži par savu veiksmi.