«Daumanta pietrūks,» Baiba, pati par sevi izbrīnījusies, klusībā atzinās. «Kopā ar viņu nav jāizliekas, varu teikt, ko patiešām domāju.»

—   Nemēģini palaisties slinkumā, — viņa piekodināja. — Lietišķajos būs milzīgs konkurss. Zīmē katru dienu. Un atkārto gramatiku. Gribi, es pati tev atprasīšu.

—   Darīšu visu, ko mana karaliene pavēl.

Daumants ceremoniāli nometās uz viena ceļa un nolieca galvu. Viņam gribējās skaļi uzgavilēt no prieka. Tas nozīmē, ka viņi satiksies arī brīvdienās.

—   Neāksties, es runāju nopietni.

—   Es ari.

Pie mājas, kur Baiba bija piedzimusi un uzaugusi, abi apstājās. Vecāku un Ro- landiņa istabu logi bija atvērti. Visi vēl gulēja. Brīdi pastāvējusi, meitene nopūtās un gāja tālāk.

Irbes dzīvoja namā, kas gadsimta sākumā bija viens no greznākajiem pilsētā. Pie durvīm ienācējus sagaidīja divi akmens lauvas nedzīvām acīm un apdauzītiem purniem. Pieliektām galvām un mugurām kariatīdes turēja stiklotu verandu. Balkons virs tās bija pārvērsts par mazu, ziedošu dārzu. Irbes māte pašreiz laistīja puķes.

—   Nāc, bērniņ, augšā, mēs jau tevi sen gaidām, — viņa sauca.

«Pati pirmā virsotne manā dzīvē sasniegta,» Baiba prātoja, saudzīgi izklādama balto izlaiduma kleitu uz krēsla blakus guļvietai. «Kas būs tālāk?»

—   Meitenei uz rudeni vajadzētu jaunas kurpes, bet man knapi iznāk uzturam. Ko iesāksim?