— Ja te kāds ir, tad nevajag baidīties, — Marvīns teica savaldīgā balsī. — Nāciet droši laukā!
Un tai pašā mirklī ar strauju lēcienu metās krūmos uz Ingus pusi, un tas, cilvēka mūžsenā instinkta vadīts, laidās, ko kājas nes.
Jā, viņš skriedams līksmi nodomāja, es Džīnu mīlu, bet man diemžēl ir jābrauc, jo no tā atkarīga mana dzīve, taču es viņu pēc tam sameklēšu, noteikti sameklēšu …
Ingus uzjoņoja otrajā stāvā un iebruka dzīvoklī.
Māte jau bija aizgājusi uz savu kantori, tēvs vēl brokastoja.
Ingus iemetās vannasistabā un palīda zem dušas.
Tēvs, paēdis brokastis, paņēma portfeli un izgāja, bet tūlīt atgriezās.
— Ei, Ingu! Un uzvedies godīgi! Septiņreiz padomājiet, pirms kaut ko darāt!
— Jā, jā! — cauri ūdens šaltīm izlauzās dēla balss.
—- Sveces mocim es noliku virtuvē uz skapīša!
— Paldies!
Brītiņu tēvs domīgs pastāvēja, tad izgāja un klusu -aizvēra ārdurvis.
Ingus nežēlīgi norīvē jās ar frotē dvieli, uzrāva džinsus un sporta krekliņu, pabrokastoja.
Un tad notika kaut kas dīvains.
Skūdamies Ingus neviļus ieskatījās sava spoguļattēla acīs un satrūkās — to skatiens spēji uzzibsnīja kā lāzera stars un tūlīt nodzisa.
Puisi pārņēma savādas izbailes. Viņš gribēja novērsties, taču spoguļacis viņu bija gluži vai nohipnotizējušas.