Gājēju ēnas bija sarukušas līdz minimumam. Rožu iejoztais saules pulkstenis rādīja tieši divpadsmit, kad no Pauluči ielas parkā ienāca divi svešinieki. Jaunākais, kuram melnās ūsas, nosvērtā gaita un spieķis piešķīra vīra briedumu, valkāja neparasti garu, pelēku gabardina mēteli un tādas pašas krāsas cilindru. Paceltā apkakle, baltā zīda šalle, sejas bālums un melno acu drudžainais spīdums lika domāt, ka viņš vai nu slims, vai ārkārtīgi salīgs. Droši vien dienvidnieks, kuram Rīgas vasara likās par vēsu. Ar savu pavadoni viņš tērzēja franču valodā, lai gan ar stipru akcentu. Otrais bija tērpies rūtainā ceļojuma uzvalkā, gandrīz otrtik vecs, garš, neparasti kustīgs piecdesmitgadnieks, kas nepārtraukti grozīja galvu un caur degunkniebi izaicinoši uzlūkoja garāmgājējus. Gan straujajos žestos, gan balsī, kuru klusināt viņam izdevās tikai ar acīm redzamām pūlēm, lauztin lauzās uz āru pār malām kūsājoša enerģija.
— Rusenieka kungs! — viņš griezās pie jaunākā. — Mans dievs, kāda velna pēc esmu šurp atbraucis? Kāpēc es tūkstoš deviņi simti piektā gada augustā atrodos nevis savā dzimtajā Parīzē, nevis kādā attālā pasaules malā, bet tieši Livlandes guberņas centrā Rīgā? Tāpēc, ka cerēju būt par aculiecinieku tam, kā tauta sarauj važas, tāpēc, ka gribēju sniegt saviem lasītājiem saistošas korespondences par varonīgām cīņām.