Pa tam jaunās sievas un meitas, noslaucījušas sviedrus izrakstītos lakatos, iznāca no jauna no savām rindām; kad puiši, sānos iespraustām rokām, lepni apkārt skatīdamies, gatavojās izlēkt vipām pretim, — vecais jesauls iznesa divas svētbildes, lai svētītu jaunsalaulātos. Sīs svētbildes viņš bija ieguvis no dievbijīgā askēta, mūka Bartolo- meja. Tās nebija bagātīgi izrotātas, tur nezvīļoja ne sudrabs, ne zelts, bet nekādi nešķīsti spēki nedrīksteja pieskarties tam, kam tās bija mājās. Pacēlis svētbildes, jesauls gatavojās noskaitīt īsu lūgsnu,… kad pēkšņās izbailēs iekliedzās bērni, kas rotaļājās uz grīdas. Atkāpās sāņus arī pieaugušie, un visi izbijušies norādīja pirkstiem uz kazaku, kas stāvēja viņu vidū. Kas viņš tāds bija, neviens nezināja. Bet viņš jau lieliski bija nodejojis kazačoku un paspējis sasmīdināt pūli ap sevi. Bet, kad jesauls pacēla svētbildes, kazaka seja pēkšņi pārmainījās, deguns izauga garš un nošķiebās uz sāniem, brūno acu vietā iedzirkstījās zaļas, lūpas tapa zilas, zods sāka trīcēt un tapa ass kā šķēps, no mutes izslējās ilknis, uz muguras pacēlās kupris, un kazaks pārvērtās vecī.
«Tas ir viņš! tas ir viņš!» pūlī sauca, cieši piespiezdamies viens otram.