Pa Dņepras vidu peld laiva. Priekšgalā sēž divi puiši, melnās kazaku cepures uz vienas auss, un zem airiem kā uguns no šķiltavām šķīst dzirkstis uz visām pusēm.

Kāpēc gan kazaki nedzied? Nerunā ne par to, ka pa Ukrainu jau staigā ksendzi un pārkrusti kazakus katoļu ticībā, ne par to, ka pie Sāls ezera divi dienas kāvusies orda. Kā gan lai viņi dzied, kā lai runā par pārgalvīgiem darbiem: viņu pans Daņilo iegrimis domās, un viņa sarkanā svārku piedurkne pārkārusies pāri,laivas malai un smeļas ūdeni, viņa pane Katrīna klusi šūpo bērnu un nenolaiž acis no viņa; bet uz audekla neaizsegto, krāšņo vadmalas apģērbu klājas pelēki ūdens putekļi. Tīkami noskatīties no Dņepras uz augstajiem kalniem, plašajām pļavām, zaļajiem mežiem! Šie kalni nav kalni: viņiem nav pamata, tiklab apakšā, kā augšā asas smailes, tā zem tiem, kā arī virs tiem, debesu dzīle. Meži, kas aug pakalnēs, nav meži, tie mati, kas klāj meža vectēva pinkaino galvu. Zem tās ūdenī mirkst bārda, un zem bārdas, kā arī virs matiem, augstas debesis Pļavas nav pļavas: tā zaļa josta, kas apjož pa vidu apaļo debess velvi un tās virsējā, kā arī apakšējā daļā, pastaigājas mēness. Pans Daņilo ne­skatās apkārt. Viņš skatās uz savu jauno sievu.