Domāju, ka viņam taču ir zelts un visādi dārgumi. Lūk, kur šis nelabais dzīvo. Ja viņam būtu zelts … Mēs tūliņ brauksim garām krustiem — tā kapsēta! Tur trūd viņa nešķīstie senči. Stāsta, ka viņi visi bijuši gatavi par grasi pārdoties sātanam ar visu dvēseli un skrandainiem kaftaniem. Ja viņam tiešām ir zelts, tad tagad nav ko kavēties: ne vienmēr var iegūt karā…»

«Saprotu, ko esi nodomājis darīt: neko labu man nesola sastapšanās ar viņu. Bet tu elpo tik smagi, raugies tik nikni, uzacis tev tik bargi sarauktas!…»

«Ciet klusu, sieva!» Daņilo teica noskaities: «kas ar jums sasienās, pats top par sievu. Puisi, pasniedz man pīpei uguni!» viņš griezās pie viena no airētājiem. Tas, izkratījis no savas pīpes karstās sprikstis, pārbēra tās sava pana pīpē. «Baida mani ar burvi!» pans Daņilo turpināja, «kazaks, paldies dievam, nebīstas ne velna, ne ksendza. Tālu gan būtu tikuši, ja klausītu sievas. Vai ne tā, puisi? Mūsu sieva — pīpe un asais zobens!» Katrīna apklusa, nolaistām acīm vērdamās snaudošajā ūdenī; vējš savirmoja ūdeni, un visa Dņepra atmirdzēja sudrabā kā vilka spalva naktī. Laiva pagriezās un sāka slīdēt gar mežaino krastu. Krastā rēgojās kapsēta: vesels pulks vecu krustu. To starpā neaug ne irbenājs, ne zaļo zāle, tikai mēness no debess augstienes silda tos. «Puiši, vai dzirdat kliedzienus? Kāds sauc mūs palīgā!» pans Daņilo sacīja, griezdamies pie saviem airētājiem. «Dzirdam kliedzie­nus un, liekas, no tās puses,» puiši reizē atsaucās, norādīdami uz kapsētu.