Havaju salas ir viena ērmīga vieta. Sociālā ziņā te viss ir, es teiktu, ačgārni. Ne tāpēc, ka te kaut kas būtu ne­pieklājīgs. Nē, drīzāk te viss ir pārāk pieklājīgs un to­mēr — ar kājām gaisā. Visprivileģētākie te ir misionāri. Ir diezgan pārsteidzoši uzzināt, ka Havaju salās nepazīs­tams misionārs, kas ilgojas pēc mocībām, sēž naudīga aristokrāta galda galā. Un tomēr tas tā ir. Pazemīgie angļi, kas parādījās te deviņpadsmitā gadsimta trīsdes­mitajos gados, ieradās ostā, lai mācītu kanakiem patieso reliģiju un vienīgā īstā un nenoliedzamā dieva pielūg­šanu. Reliģijas izplatīšanā un vietējo iedzīvotāju civilizē- šanā viņi guva tādus panākumus, ka otrajā vai trešajā paaudzē kanaki izmira. Tie bija dieva vārda sējuma augli, bet misionāru (viņu dēlu un mazdēlu) sējumu auglis bija viņu īpašumā pārgājušās salas — zeme, ostas, pilsē­tas un cukurniedru plantācijas. Misionāri, kas bija iera­dušies sniegt gara barību, palika, lai mielotos ar pagānu kārumiem.

Bet neba par šo Havaju salu dīvainību es domāju, sāk­dams savu stāstu. Nevar taču runāt par stāvokli Havaju salās, nepieminot misionārus. Nu, kaut vai Dželai Kers- deilu, par kuru es gribēju stāstīt. No vecāsmātes puses viņš cēlies no misionāru dzimtas. Viņa vecaistēvs Bendže- mins Kersdeils, jenkiju tirgotājs, savā laikā ticis pie mil­jona, pārdodot lētu viskiju un džinu. Lūk, vēl viena dī­vainība! Vecie misionāri un vecie tirgotāji bija nāvīgi ienaidnieki, viņiem bija pilnīgi pretējas intereses, bet viņu bērni salaba — saprecējās un pārdalīja salas savā starpā.