Dzīve Havaju salās ir dziesma. Lūk, ko par to saka Stodards:
Kā notis mūžs te dienas kopā sies man.
Te katra sala — strofa, visas — dziesma.
Un viņam ir taisnība. Cilvēka miesa te ir zeltaina. Iezemiešu sievietes ir saulē ienākušās Junonas, iezemiešu vīrieši — bronzēti Apolloni. Viņi dzied un dej, zaļumu vijām krāšņoti un puķēm vainagoti. Bet ārpus stingrās misionāru sabiedrības baltie vīrieši ļaujas klimata un saules iedarbībai un, lai cik aizņemti būtu, dzied, dejo un nēsā aiz ausīm un matos puķes. Tāds bija arī Džeks Kersdeils. Viņš bija viens no nevaļīgākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu saticis, — multimiljonārs, cukura karalis, kafijas plantāciju īpašnieks, kaučuka ieguves pionieris, lopkopis un atbalstīja trīs no katriem četriem jauniem pasākumiem salās. Viņš bija sabiedrisks cilvēks, klubu biedrs, jahtas īpašnieks, vecpuisis un turklāt viens no tiem skaistajiem vīriešiem, kurus tā dievina neizprecināto meitu māmiņas. Starp citu, viņš bija beidzis Jēlas universitāti — un galva viņam bija tā piebāzta ar visnepieciešamākajiem statistikas un zinātnes datiem par Havaju salām kā nevienam no man pazīstamajiem saliniekiem. Darba viņam bija vairāk nekā saprašanas, bet viņš dziedāja, dejoja un rotāja matus ar puķēm ne sliktāk par jebkuru dīkdieni.