Aleksandrs Dimā
ASKĀNIO
jeb karaļa zeltkalis
Romāns
.
.
I
iela un darbnīca
Tas notika tā kunga 1540. gada 10. jūlijā četros pēc pusdienas Parīzē, netālu no universitātes, Augustīniešu baznīcas priekštelpā, pie svētītā ūdens trauka iepretim durvīm.
Skaists, stalti noaudzis jauneklis melnīgsnēju seju, garām matu cirtām, lielām, melnām acīm, ģērbies vienkārši, taču eleganti un bruņojies vienīgi ar nelielu dunci, kura spalu rotāja brīnumsmalki gravējumi, stāvēja tur nekustīgi visu laiku, kamēr notika vakara dievkalpojums; kā redzams, viņu bija pārņēmušas dievbijīgas jūtas, jo, noliecis galvu, viņš bijīgā pazemībā kaut ko čukstēja — droši vien lūgšanas, taču tik klusi, ka to dzirdēja vienīgi viņš pats un dievs. Un tomēr, kad dievkalpojums tuvojās beigām, jauneklis pacēla galvu un viņa tuvākie kaimiņi saklausīja pusbalsī sacītus vārdus: >
— Cik pretīgi velk psalmus šie franču mūki! Vai tiešām viņi nevarētu dziedāt labāk, kad šeit ir Viņa, kas radusi klausīties eņģeļu dziedāšanā! Ak, ja tik vien būtu tās nelaimes! Tūlīt beigsies dievkalpojums. Dievs kungs, dievs kungs, izdari tā, lai šodien man veiktos labāk nekā pagājušajā svētdienā un lai viņa paceltu uz mani savas acis!