Šie pēdējie lūgšanas vārdi tika izteikti ar nepārprotamu nolūku: ja tā, uz kuru tie attiecās, paceltu acis uz to, kurš sacīja šos vārdus, tad ieraudzītu brīnumdaiļu jaunekļa seju, kādu līdz šim bija redzējusi vienīgi savā iztēlē, aizgūtnēm lasīdama burvīgās mitoloģiskās teiksmas, kuras tai laikā bija padarījis tik populāras spožais dzejnieks Klemāns Maro, kas savās vārsmās apdziedāja Psihes mīlestību un Narcisa nāvi. Patiešām, kā jau mēs sacījām, vienkāršās, tumšās drānās tērpies jauneklis, ar kuru nupat iepazināmies, pārsteidza ar neparastu skaistumu un apbrīnojamu eleganci: viņa smaids bija maigs un bezgala valdzinošs, lielās, tumšās acis, kas vēl nebija radušas raudzīties nekaunīgi, kvēloja ar liesmainu kaisli, kāda reti vērojama astoņpadsmit gadus veca jaunekļa skatienā.
Tikmēr troksnis, ko sacēla krēslu bīdīšana, vēstīja, ka dievkalpojums ir beidzies, un mūsu jaunais mīlētājs (pēc dažiem viņa izteikumiem lasītājs droši vien būs atskārtis, ka mēs ar pilnām tiesībām varam viņu tā dēvēt), tātad — atkārtoju — mūsu jaunais mīlētājs, pagājis malā, sāka vērot dievlūdzēju pūli, kas klusēdams piūda viņam garām, — gan drūmos draudzes padomes locekļus, gan cienījamās matronas, gan piemīlīgās jaunavas.