Taču skaistais jaunek­lis nebija ieradies šeit viņu dēļ, jo viņa skatiens uzliesmoja, un viņš spēji padevās uz priekšu tai brīdī, kad izejai tuvojās baltā kleitā tērpusies meitene, kuru pavadīja dueņja, kas, spriežot pēc visa, kalpoja dižciltīgā namā un prata uzvesties sabiedrībā, bija diezgan jauna un sprigana, un, goda vārds, vēl gluži iekārojama. Kad abas dāmas tuvojās traukam ar svētīto ūdeni, jaunais cilvēks pirmais pasmēla svētīto ūdeni un galanti sniedza to dāmām.

Dueņja ar vislaipnāko un vēlīgāko smaidu pietupās dziļā reveransā un pieskārās jaunā cilvēka pirkstiem, taču, ak vai, sagādādama tam vissmagāko vilšanos, pati sniedza tālāk kā starpniece svētīto ūdeni meitenei, kura, par spīti kvēlajai lūgšanai, kas bija izskanējusi tikai pirms īsa brīža, tā arī nepacēla acis uz skaisto jaunekli, lai gan tas liecināja, ka meitene zina par viņa klātbūtni, un, kad abas bija pagājušas garām, skaistais jauneklis piecirta kāju un nomurmināja:

— Arī šoreiz viņa mani nepamanījal

Un tas savukārt liecināja, ka jauneklim, kā jau mēs sacījām, diez vai bija vairāk par astoņpadsmit gadiem.

Pēc mirkļa viņa piktums jau bija izgaisis, un, ātri no­skrējis lejā pa baznīcas kāpnēm, mūsu jauneklis ierau­dzīja, ka izklaidīgā skaistule, nolaidusi plīvuru un pieķē­rusies pie rokas savai pavadonei, dodas no baznīcas pa labi, un arī jauneklis nogriezās pa labi, ar gandarījumu pamanīdams, ka tas iznāk viņam tieši pa ceļam.