CEĻOJUMS AR SNARKU
I NODAĻA
Ievads
Tas viss sākās Glenellenas peldētavā. Nopeldējušies mēs parasti atgūlāmies smiltis, lai ļautu ādai ieelpot silto gaisu un uzsūkt saules gaismu. Rosko bija burātājs. Es arī biju mazliet braukājis pa jūrām. Tāpēc agri vai vēlu mūsu sarunas ievirzījās par dažādiem kuģiem. Mēs spriedām par nelieliem kuģīšiem un to piemērotību jūras braucieniem. Pieminējām kapteini Slokumu un viņa trīs gadus ilgo ceļojumu apkārt pasaulei ar «Spreju».
Mēs apgalvojām, ka nebaidītos doties apkārt pasaulei ar mazu, nu, teiksim, pēdas četrdesmit garu kuģīti. Mēs pat apgalvojām, ka tas mums sagādātu prieku. Visbeidzot mēs apgalvojām, ka vairāk par visu pasaulē mums gribētos doties tādā ceļojumā.
— Tad laižamies ceļā, — mēs sacījām… pa jokam.
Kad bijām palikuši vieni, es pajautāju Carmianai, vai
viņai tiešām ir tāda vēlēšanās, un viņa atbildēja — tas esot tik brīnišķīgi, ka nespējot pat ticēt.
Nākamajā reizē, kad mēs atkal vāļājāmies smiltīs pie peldētavas, es teicu Rosko:
— Nu, kas ir, brauksim!
Es runāju pilnīgi nopietni, un viņš mani tā arī saprata, tāpēc ka vaicāja:
— Bet kad?
Man vajadzēja savā rančo uzbūvēt māju, ierīkot augļu un vīnadārzu, iestādīt dzīvžogu un izdarīt vēl diezin ko.