Mēs nolēmām, ka brauksim pēc četriem pieciem gadiem. Bet tad mūs sāka pārņemt piedzīvojumu alkas. Kādēļ ne­doties ceļā tūlīt pat? Pēc pieciem gadiem neviens no mums jaunāks nekļūs. Lai augļu koki, vīnogulāji un dzīvžogs aug, kamēr mēs btisim projām. Kad atgriezīsimies, tie jau būs mūsu rīcībā un mēs varēsim padzīvot šķūnītī, kamēr uzcels māju.

Tādējādi jautājums bija izlemts, un sākās «Snarkas» būve. Par «Snarku» mēs to nosaucām tāpēc, ka citu vārdu nevarējām izdomāt, — to es saku tiem, kas šajā nosau­kumā meklēs kaut kādu apslēptu jēgu.

Mūsu draugi netiek gudri, kam mums vajadzīgs šis ce­ļojums. Viņi raizējas, brīnās un plāta rokas. Skaidro, kā gribi, viņi nesaprot, ka mēs ejam vieglākās pretestības ceļu, ka doties jūrā ar nelielu jahtiņu mums ir patīkamāk nekā palikt uz sauszemes, — gluži tāpat kā viņiem ir pa­tīkamāk palikt uz sauszemes nekā doties jūrā ar nelielu jahtiņu. Tāda nostāja izriet no sava «es» pārvērtēšanas. Viņi nespēj iejusties cita cilvēka ādā. Viņi nespēj pat at­raisīties no sevis, lai redzētu, ka tam, kas ir vieglākās pretestības ceļš viņiem, nepavisam nav jābūt vieglākās pretestības ceļam citiem. No pašu vēlmēm, gaumes un aiz­spriedumiem viņi taisa olekti, ar ko mēra visu pārējo dzīvo būtņu vēlmes, gaumi un aizspriedumus.