Ja es uz piecām minūtēm pabāzīšu galvu zem ūdens, es aizrīšos. Ja es nogāzīšos no divdesmit pēdu augstuma, es nositīšos. Lai es eksistētu, man nepiecie­šama noteikta temperatūra. Par dažiem grādiem zemāk — un manas ausis un pirksti kļūst melni un krīt nost. Par dažiem grādiem augstāk — un mana āda pārklājas ar čulgām un atkailina jēlu, trīsošu miesu. Vēl daži grādi augstāk vai zemāk — un gaisma un dzīvība manī izdziest. Viens piliens indes manā ķermenī no čūskas kodiena — un es vairs nespēju pakustēties un vairs nekad arī nekustē­šos. Svina gabaliņš no šautenes trāpa man galvā — un mani ietin mūžīga tumsa.

Trausla, nevarīga pulsējošas protoplazmas piciņa — lūk, kas es esmu. Man visapkārt ir grandiozi dabas spēki — lielas briesmas, postīšanas titāni — šausmoņi, kas nepazīst līdzjūtības un kuriem par mani mazāk da­ļas nekā man par smilšu graudiņu, ko es mīdu savām kājām. Viņiem vispār nav nekādas daļas par mani. Viņi pat nezina, ka es vispār eksistēju. Šie spēki nepazīst sa­prātu, žēlsirdību un morāli. Cikloni un viesuļvētras, zi­beņi un lietus gāzes, paisumi un bēgumi, milzu muklāji un'atvari, zemestrīces un vulkānu izvirdumi, bangas, kas sagrauj piekrastes klintis, viļņi, kas gāžas pāri vislielā­kajiem kuģiem, samaļot cilvēkus miltos vai nolaizot no klāja un aizraujot_ nāvē, — un šie nejūtīgie briesmekļi neko nezina par vājo, jūtīgo radību, kura veidota no ner­viem un trūkumiem, kuru cilvēki sauc par Džeku Lon­donu un kurš pats ir augstās domās par sevi un uzskata sevi par augstāku būtni.