Lielu grūtību pārvarēšana ir veiksmīga pielāgošanās bargajai, prasīgajai videi. Jo lielākas grūtības, jo lielāku apmierinājumu sagādā to pārvarēšana. Tā tas ir, piemēram, cilvēkam, kas no tramplīna lec baseinā: atmuguriski izdarījis pusapgriezienu, viņš iekrīt ūdenī ar galvu pa priekšu. Līdzko cilvēks ir atgrūdies no tramplīna, viņš nokļūst neierastā bargā vidē, un tikpat bargs būs sods, ja viņam misēsies un viņš iekritīs ūdenī plakaniski. Protams, neviens neliek cilvēkam riskēt. Viņš var palikt malā, ļauties tīkamajam, rāmajam vasaras gaisam un siltajai saulei un baudīt drošības sajūtu. Taču cilvēks ir radīts citāds. īsajos lidojuma mirkļos viņš dzīvo tā, kā nekad nebūtu dzīvojis, palikdams malā.
Kas attiecas uz mani pašu, tad es labāk gribētu būt lēcējs nekā tie puiši, kas sēž krastā un vēro viņu. Lūk, kāpēc es būvēju «Snarku». Tāds nu es esmu radīts. Man patīk, un tas ir viss. Ceļojums apkārt pasaulei sola man pilnestīgus dzīves mirkļus. Kaut brīdi piekrītiet man un palūkojieties uz visu no mana viedokļa. Te es esmu, mazs dzīvnieciņš, ko sauc par cilvēku, dzīvas matērijas piciņa, simt sešdesmit piecas mārciņas gaļas, asiņu, nervu, dzīslu, kaulu un smadzeņu, — un tas viss ir maigs, vārīgs, jutīgs pret sāpēm un viegli ievainojams. Ja es ar plaukstas virspusi iesitīšu pa purnu nepaklausīgam zirgam, es varu salauzt sev roku.