"Lasīsim!" es iesaucos, kad biju ievilcis plaušās labi daudz gaisa.
Noliecos pār galdu; pieliku pirkstu pie katra burta pēc kārtas un bez vilcināšanās un stomīšanās skaļā balsī izlasīju visu teikumu.
Kāds pārsteigums, kādas šausmas mani pārņēma! Pirmajā mirklī šķita, ka esmu saņēmis pamatīgu triecienu. Kā, vai tiešām tas, ko tikko biju uzzinājis, ir paveikts! Kādam cilvēkam pieticis drosmes, lai nolaistos…
"Ak, nē taču, nē jel!" es iesaucos, pielēkdams kājās.
"Tēvocis to nekad neuzzinās! Tā tikai vēl trūka, lai viņš uzzinātu par tāda ceļojuma iespēju! Viņš arī gribētu veikt tādu pašu ekspedīciju! Tad nekas viņu neapturētu! Tik aizrautīgs ģeologs! Viņš dotos ceļā, par spīti visam! Viņš ņemtu mani līdzi, un mēs nekad neatgrieztos! Nekad, nekad!"
Būtu grūti attēlot manu uztraukumu.
"Nē, nē, tas nemūžam nenotiks!" es apņēmīgi apgalvoju, "jo, ja ir kāds, kas var liegt manam tirānam nonākt pie tādas domas, tas esmu es. Ja viņš dokumentu grozīs rokās, viņš nejauši var nonākt pie atklājuma. Tāpēc iznīcināsim dokumentu!"
Kamīnā vēl gruzdēja pagales. Es drudžaini paķēru ne tikai papīra lapu, bet arī Saknusema pergamentu; grasījos jau abus uzmest uz kvēlojošajām oglēm un noslēpumu iznīcināt, kad atvērās kabineta durvis. Tajās parādījās tēvocis.