Tā es cīnījos ar nepārvaramām grūtībām, manas smadzenes pārkarsa, burti ņirbēja gar acīm; šķita, ka simt trīsdesmit divi burti riņķo ap mani kā sudraba asaras, kas lāso ap mūsu galvu, kad tajā strauji sakarst asinis.
Man uzmācās kaut kas līdzīgs halucinācijai: es smaku nost, aptrūkās gaisa. Automātiski sāku vēdināties ar papīra lapu, tā ka viena pēc otras acu priekšā parādījās gan viena, gan otra tās puse.
Cik pārsteigts jutos mirklī, kad, acu priekšā pazibot lapas otrajai pusei, man šķita, ka parādās pilnīgi izlasāmi latīņu vārdi — "craterem" un "terrestre"!
Piepeši man atausa gaisma; pietika ar šīm zīmēm, lai apjaustu patiesību; biju atklājis šifra atslēgu. Lai dokumentu izlasītu, to nevajadzēja pat lasīt, apgriežot lapu otrādi! Nepavisam ne! Tas bija tāds, kāds tika man nodiktēts, tādu to viegli varēja atšifrēt. īstenojās visas profesora gudrās kombinācijas. Viņam bija taisnība, runājot par vārdu izvietojumu, kā arī par valodu, kādā dokuments uzrakstīts! Pietrūka tikai tīrā "nieka" - atjautas, ka latīņu teikumu iespējams izlasīt no viena gala līdz otram, un nejaušība man šo "nieku" nupat bija atklājusi!
Varat iedomāties, cik saviļņots jutos! Acis apmiglojās. Nespēju neko saredzēt. Izklāju papīra lapu uz galda. Pietiktu uzmest tai acis, un noslēpums atklātos.
Vispirms piespiedu sevi divreiz apiet apkārt istabai, lai nomierinātu nervus, pēc tam atkritu lielajā atzveltnī.