Esmu plātījies gana un darījis to ar zināmu nolūku, kā kļūs redzams šīs nodaļas beigās. Tāpēc esiet tik laipni un iegaumējiet tās virsrakstu — «Neaptveramais un drausmīgais». Bija paredzēts, ka «Snarka» dosies ceļā tūkstoš deviņsimt sestā gada pirmajā oktobrī. Taču kuģis nevarēja doties ceļā, un tas bija neaptverami un drausmīgi. Neizbraukšanai nebija nekāda saprātīga iemesla, ja nu vienīgi tas, ka «Snarka» nebija gatava, un arī tam, ka tā nebija gatava, nebija nekāda saprātīga iemesla. Bija apsolīts pabeigt burinieka būvi līdz pirmajam novembrim, tad līdz piecpadsmitajam novembrim, pēc tam — līdz pirmajam decembrim, bet kuģis nebija gatavs arī šajā termiņā. Pirmajā decembrī mēs ar Carmianu atstājām savu jauko, tīro Sonomas ieleju un pārcēlāmies uz dzīvi smacīgajā pilsētā — tiesa, ne uz ilgu laiku, nē, tikai uz clivām nedēļām, jo piecpadsmitajā decembri mums vajadzēja sākt burājumu. Par to nevarēja būt nekādu šaubu tāpēc, ka tā teica Rosko, un viņš deva padomu divas nedēļas padzīvot pilsētā. Ak vai, pagāja divas nedēļas, pagāja četras, sešas un astoņas nedēļas, bet mēs bijām tālāk no ilgi gaidītā izbraukšanas brīža nekā jebkad agrāk! Jūs gaidāt, lai to izskaidro? Kas? Es? Es to nevaru. Tas manā mūžā ir vienīgais, ko esmu atteicies darīt. Tas vispār nav izskaidrojams, ja jau būtu, tad es to darītu. Esmu vārda amatnieks, tomēr atzīstu, ka nespēju izskaidrot, kāpēc «Snarka» nebija gatava. Es jau teicu un man vēlreiz jāatkārto: tas bija neaptverami un drausmīgi.
Astoņas nedēļas pārvērtās par sešpadsmit nedēļām, un tad vienā jaukā dienā Rosko iepriecināja mūs ar vārdiem:
— Ja mēs neiziesim jūrā līdz pirmajam aprīlim, varat spārdīt manu galvu kā futbola bumbu.
Pēc divām nedēļām viņš sacīja:
— Man laiks laist savu galvu uz futbola treniņiem.
— Nav nekāda nelaime, — es un Carmiana teicām viens otram. — Toties padomā, cik brīnišķīgs kuģis mums būs, kad tas būs gatavs!