Un tad, lai iedrosminātu viens otru, mēs uzskaitījām visas daudzās «Snarkas» labās īpašības un priekšrocības. Bet es atkal aizņēmos naudu un atkal sēdēju pie rakstāmgalda, rakstīju vēl čaklāk un varonīgi atsacījos no svētdienām un pastaigām ar draugiem ārpus pilsētas. Es būvēju kuģi, un — zvēru pie mūžības — tam jābūt īstam kuģim, kuģim ar lielajiem burtiem — K-U-Ģ-I-M, lai tas maksatu man ko maksādams.
Ak, un vēl man jāpalielās — «Snarkai» ir brīnišķīgs priekšvadnis. Neviens vilnis nevar aizvelties tam pāri. Tas smejas par viļņiem, met izaicinājumu okeānam, neliekas zinis par okeānu. Turklāt tas ir skaists priekšvadnis, tā līnijas ir pasakainas. Šaubos, vai pasaulē ir vēl otrs tāds kuģis, kas būtu aplaimots ar tik skaistu un tajā paša laikā tik praktisku priekšvadni. Tas radīts, lai uzvarētu vētras. Pieskaršanās tam bija neizsakāms baudījums. Vajag tikai uzmest tam skatienu, lai rastos pārliecība, ka tāda priekšvadņa dēļ visi izdevumi ir tīrais nieks. Un ikreiz, kad mūsu brauciens tika atlikts vai nāca klāt jauni izdevumi, mēs atcerējāmies šo apbrīnojamo priekšvadni un nomierinājāmies.
«Snarka» ir neliels kuģis. Kad aplēsu, ka tas man izmaksās septiņus tūkstošus dolāru, es biju devīgs un saprātīgs. Es biju būvējis noliktavas un mājas un zināju, ka šādu būvju izmaksām ir tieksme pārkāpt sākotnējās tāmes robežas. Es to zināju un liku vērā, pieņemot, ka «Snarka» varētu izmaksāt septiņus tūkstošus dolāru. Bet tā izmaksāja trīsdesmit tūkstošus. Lūdzu, nejautājiet man neko! Tā ir taisnība. Es pats parakstīju čekus un gadaju naudu. Protams, izskaidrot to nav iespējams. Tas ir neaptverami un drausmīgi, un jūs man, protams, piekritīsiet, izlasījuši manu stāstu.
Pēc tam sākās vilkšana garumā. Man bija darīšana ar četrdesmit septiņiem dažādiem arteļiem un simt piecpadsmit dažādām firmām. Un neviens strādnieks, neviena firma nenodeva man darbu iepriekš noteiktajā termiņā — laikus viņi ieradās tikai pēc naudas un rēķiniem.