Bet «Snarka» joprojām apmierināti zvalstījās starp mēness apspīdētajiem aukstajiem, nežēlīgajiem viļ­ņiem. Tad mēs ievilkām jūras enkuru, nolaidām bezān- buru, pacēlām ierēvēto foku, pagriezām «Snarku» pa vējam un kāpām lejā — nevis pie galda, uz kura mūs gai­dīja siltas vakariņas, bet lai kajītē, kur kā līķi gulēja pa­vārs un kuģa puika, slidinādamies pa piedraņķēto, glumo grīdu, aizkultos līdz kojām, tāpat neizģērbušies atgultos un klausītos, kā kambīzē žļakstinās netīrais ūdens.

Bohēmas klubā Sanfrancisko iegriežas daudzi īsti jūr­nieki. Es to zinu, tāpēc ka dzirdēju, kā viņi spriedelē par «Snarku» tās būves laikā. Viņi atrada tajā tikai vienu būtisku trūkumu, un šajā ziņā viņi visi bija vienis prā- tis, — viņi uzskatīja, ka «Snarka» neies pa vējam. Kuģis detaļās ir labs, viņi atzina, tikai stiprā vējā neies. «Visa vaina ir līnijās,» viņi mīklaini paskaidroja. «Kuģis vien­kārši neies, un tas ir viss.» Es nu gan gribētu, lai šie jūras vilki no Bohēmas kluba būtu šonakt kopā ar mani uz «Snarkas» un paši savām acīm redzētu, ka noteiktais, vienprātīgais spriedums tiek galīgi apgāzts. Neies? Tas ir vienīgais, ko «Snarka» dara nevainojumi. Neies? Tā iet ar visu jūras enkuru un nolaistajām burām. Patlaban, kad es rakstu šīs rindas, mēs ar sešu mezglu ātrumu ejam līdzi ziemeļaustrumu pasātam. Neviens nestāv pie stūres, un stūres rats nav p^it nostiprināts. Precīzi sakot, pūš ziemeļaustrumu vējš, «Snarkas» bezānbura ir ierēvēta, grotbura pievilkta pie labā borta, kurss — uz dienvidaus­trumiem, dienvidu virzienā. Un tomēr ir cilvēki, kas no­braukājuši pa jūrām četrdesmit gadus un apgalvo, ka neviens kuģis nevar iet pa vējam bez stūrēšanas. Sīs rin­das izlasījuši, viņi sauks mani par meli; par meli viņi no­sauca arī kapteini Slokumu, kas to pašu stāstīja par savu «Spreju».

Kas attiecas uz «Snarkas» nākotni, tad es mulstu, es neko nezinu. Ja man būtu nauda vai kredīts, es uzbūvētu otru «Snarku», kas liktos dreifā. Bet mani līdzekļi iet uz beigām.