Beidzot pavisam nolaidām ierēvēto foku, tā ka palika vienīgi vētras stagbura bezānmastā. Tagad nu gan kuģim vajadzēja nostāties ar priekšgalu pret vēju. Jūs droši vien neticēsiet, tomēr es teikšu — tas nenotika. Un es teikšu, ka tas nenotika nevis tāpēc, ka es to gaidīju, bet gan tāpēc, ka es to redzēju. Es neticēju., ka manevrs neizdosies. Tas ir neticami, un es neapgalvoju, ka es ticēju; es saku jums to, ko redzēju pats savām acīm.
Nu, mīļo lasītāj, ko jūs iesāktu, atrazdamies mazā laiviņā, kas mētājas viļņos ar stagburu pakaļgalā un nespēj pagriezties pret vēju? Jūs izmestu jūras enkuru. Tā mēs arī izdarījām. Mums bija patentēts enkurs, ko mums pārdeva ar garantiju, ka'tas nenogrims. Iedomājieties tērauda stīpu, kam jānotur atvērta liela koniska audekla maisa mute, un jūs sapratīsiet, kas ir jūras enkurs. Tātad mēs piesējām troses vienu galu pie enkura, bet otru pie «Snarkas» priekšvadņa un iemetām enkuru ūdenī. Tas tūlīt nogrima. Mēs izvilkām enkuru ārā, piesējām pie tā resnu baļķi kā pludiņu un no jauna iemetām enkuru ūdenī. Šoreiz tas palika virspusē. Trose nostiepās. Stagbura centās pagriezt priekšvadni pret vēju, bet «Snarka», mierīgi saņēmusi jūras enkuru zobos, kā par spīti, turpināja šūpoties viļņos, vilkdama enkuru līdzi. Te nu bija. Mēs nolaidām pat vētras stagburu, atkal uzvilkām bezānburu, bet «Snarka» vāļājās «silē» un vilka līdzi enkuru. Varat man neticēt. Es pats tam neticu. Stāstu jums tikai to, ko pats redzēju.
Tagad spriediet paši. Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par burinieku, kas negrib griezties pret vilni, negrib pat tad, kad izmests jūras enkurs? Vismaz es, cik nu man iznākusi darīšana ar kuģiem, neesmu dzirdējis. Un es stāvēju uz klāja un raudzījos tieši acīs neaptveramajam un drausmīgajam, tas ir, «Snarkai», kas nelikās dreifā. Bija vētraina nakts. Spraugās starp mākoņiem spīdēja mēness. Gaiss bija pilns ar ūdens putekļiem, no vēja puses tuvojās lietus.