Es jutos laimīgs tāpēc, ka man bija izdevies to paveikt, nevis tāpēc, ka divdesmit divi cilvēki zināja to. Pēc pusgada puse no viņiem bija miruši vai izklīduši kur kurais, bet mans lepnums no tā nemazinājās. Tomēr man jāatzīstas, ka maza auditorija man būtu pa prātam. Bet tai jābūt pavisam mazai un jāsastāv no cilvēkiem, kuri mīl mani un kurus arī es mīlu. Kad esmu paveicis kaut ko sevišķu, es jūtos attaisnojis viņu mīlestīlu. Bet tas ir pavisam kas cits nekā prieks, ko sagādā pats veikums. Šis prieks pieder man vienam pašam un nav atkarīgs no liecinieku klātbūtnes. Veiksme mani sajūsmina. Es iedegos. Es jūtos lepns, un šis lepnums pieder man un nevienam citam. Tas ir kaut kas organisks. Tas liek lepnumā trīsēt katrai manas būtnes šķiedrai. Un tas ir dabiski. Tas ir apmierinājums par to, ka cilvēkam izdevies pielāgoties videi. Tā ir veiksme.
Dzīvot dzīvi nozīmē gūt panākumus, un panākumi ir dzīves elpa. Lielu grūtību pārvarēšana ir veiksmīga pielāgošanās bargajai, prasīgajai videi. Jo lielākas grūtības, jo lielāku apmierinājumu sagādā to pārvarēšana. Tā tas ir, piemēram, cilvēkam, kas no tramplīna lec baseinā: atmuguriski izdarījis pusapgriezienu, viņš iekrīt ūdenī ar galvu pa priekšu. Līdzko cilvēks ir atgrūdies no tramplīna, viņš nokļūst neierastā bargā vidē, un tikpat bargs būs sods, ja viņam misēsies un viņš iekritīs ūdenī plakaniski. Protams, neviens neliek cilvēkam riskēt. Viņš var palikt malā, ļauties tīkamajam, rāmajam vasaras gaisam un siltajai saulei un baudīt drošības sajūtu. Taču cilvēks ir radīts citāds. īsajos lidojuma mirkļos viņš dzīvo tā, kā nekad nebūtu dzīvojis, palikdams malā.
Kas attiecas uz mani pašu, tad es labāk gribētu būt lēcējs nekā tie puiši, kas sēž krastā un vēro viņu. Lūk, kāpēc es būvēju «Snarku». Tāds nu es esmu radīts. Man patīk, un tas ir viss.