Ceļojums apkārt pasaulei sola man pilnestīgus dzīves mirkļus. Kaut brīdi piekrītiet man un palūkojieties uz visu no mana viedokļa. Te es esmu, mazs dzīvnieciņš, ko sauc par cilvēku, dzīvas matērijas piciņa, simt sešdesmit piecas mārciņas gaļas, asiņu, nervu, dzīslu, kaulu un smadzeņu, — un tas viss ir maigs, vārīgs, jutīgs pret sāpēm un viegli ievainojams. Ja es ar plaukstas virspusi iesitīšu pa purnu nepaklausīgam zirgam, es varu salauzt sev roku. Ja es uz piecām minūtēm pabāzīšu galvu zem ūdens, es aizrīšos. Ja es nogāzīšos no divdesmit pēdu augstuma, es nositīšos. Lai es eksistētu, man nepieciešama noteikta temperatūra. Par dažiem grādiem zemāk — un manas ausis un pirksti kļūst melni un krīt nost. Par dažiem grādiem augstāk — un mana āda pārklājas ar čulgām un atkailina jēlu, trīsošu miesu. Vēl daži grādi augstāk vai zemāk — un gaisma un dzīvība manī izdziest. Viens piliens indes manā ķermenī no čūskas kodiena — un es vairs nespēju pakustēties un vairs nekad arī nekustēšos. Svina gabaliņš no šautenes trāpa man galvā — un mani ietin mūžīga tumsa.
Trausla, nevarīga pulsējošas protoplazmas piciņa — lūk, kas es esmu. Man visapkārt ir grandiozi dabas spēki — lielas briesmas, postīšanas titāni — šausmoņi, kas nepazīst līdzjūtības un kuriem par mani mazāk daļas nekā man par smilšu graudiņu, ko es mīdu savām kājām. Viņiem vispār nav nekādas daļas par mani. Viņi pat nezina, ka es vispār eksistēju. Šie spēki nepazīst saprātu, žēlsirdību un morāli. Cikloni un viesuļvētras, zibeņi un lietus gāzes, paisumi un bēgumi, milzu muklāji un'atvari, zemestrīces un vulkānu izvirdumi, bangas, kas sagrauj piekrastes klintis, viļņi, kas gāžas pāri vislielākajiem kuģiem, samaļot cilvēkus miltos vai nolaizot no klāja un aizraujot_ nāvē, — un šie nejūtīgie briesmekļi neko nezina par vājo, jūtīgo radību, kura veidota no nerviem un trūkumiem, kuru cilvēki sauc par Džeku Londonu un kurš pats ir augstās domās par sevi un uzskata sevi par augstāku būtni.
Šajā grandiozo un bīstamo titānu sadursmju haosā man jālauž sev ceļš.