Un, ja jau esam tik tālu, kāpēc neuzstādīt prožektoru? Tas būtu ārkārtīgi noderīgs. Bet prožektors patērē tik daudz strāvas, ka tad, kad tas darbosies, viss pārējais apgaismojums būs jāizslēdz. Atkal mēs saduramies ar tām pašām grūtībām: vajadzīgi daudz spēcīgāki akumulatori un dinamo. Un, kad viss beidzot izlemts, kāds iejautājas: «Bet ja nu motors sabojājas?» Tad mēs esam pagalam. Mūsu kuģim ir signālugunis, kompasnīcas ugunis un enkura ugunis. No tām atkarīga mūsu dzīvība, tāpēc kuģis jāapgādā arī ar petrolejas lampām.
Taču mēs vēl neesam tikuši galā ar motoru. Mašīna ir spēcīga. Mēs esam divi vāji vīrieši un viena vāja sieviete. Nedz mūsu sirdis, nedz muguras neizturēs, ja enkurs būs jāpaceļ ar rokām. Lai mūsu vietā to izdara mašīna. Tad rodas jautājums, kā motora enerģiju aizvadīt uz priekšgalu līdz vinčai. Kad tas viss ir izlemts, mēs sadalām platību starp mašīntelpu, kambīzi, vannas istabu, atsevišķām kajītēm un kopkajīti un sākam atkal visu no gala. Beidzot, kad esam tikuši skaidrībā par motoru, es pa telegrāfu nosūtu uz Ņujorku mašīnas būvētājiem šādu muldējumu: <ršarnirpārnesumu atstāt ielikt attiecīgi atbalsta lodišgultni sešpadsmit pēdas sešas collas no spara rata tuvāk pakaļgalam.»
Ja [ums patīk noņemties ar detaļām, pamēģiniet izlēkāt, kad jāizlemj, kāds stūres pievads ir labāks vai arī kā uzvilkt takelāžu — pa vecam ar štropēm vai ar virpuļiem. Vai kompasu novietot tieši vidū pretī stūrei vai mazliet iesāņus? Vecajiem jūras vilkiem par šiem strīda jautājumiem ir veselas bibliotēkas.